Liene Kurka. PAMAZĀM
3. janvāris, 2025 pl. 15:59,
Nav komentāru
Liene Kurka debijas romānu “Pamazām” (Izdevniecība «Ezerrozes grāmatas», 2024) aizņēmos un iesāku lasīt jau decembrī. Tikko pārlapoju pērn izlasīto grāmatu sarakstu un šo viennozīmīgi varu ierindot sarakstā "Top 3 Gada pārsteigums".
Tā kā Lieni tuvāk iepazinu Piejūras pilsētu literārā akadēmija (PPLA), kur redzēju viņas mēģinājumus literatūras lauciņā, tad zināju, ko aptuveni gaidīt, bet… ja godīgi, pamatīgi aplauzos.
Romāns “Pamazām” ir SPOŽA DEBIJA. Iespējams, liels paldies par to pienākas izdevniecībai, jo šajā tekstā man kā redaktorei un korektorei tikpat kā nebija vietu, kur aizķertos acs vai prāts (atšķirībā no Lienes tekstiem, kurus lasīju PPLA ietvaros). Šo darbu es patiešām izbaudīju un kārtējo reizi varu apliecināt: nu, nav visi “samizdati” metami pār vienu kārti. Prieks redzēt, ka t.s. hibrīdizdevniecībām sāk rūpēt kvalitāte!
Par ko ir stāsts? Par arhitektu Andri Rāviņu, kurš, drauga iedvesmots, pats īsti nesaprotot, kāpēc, labu nodomu vadīts, kādu dienu iekuļas pamatīgās nepatikšanās, atvedot pie sevis mājās bezpajumtnieci Alisi un piedāvājot viņai mājkalpotājas darbu. Jaunā sieviete uzvedas kā iebaidīts zvērēns, nerunā un katru mīļu brīdi gatava paķert savu maisiņu un laisties lapās. Andris uzzina, ka Alise ir pārdzīvojusi prātam neaptveramu traģēdiju, taču tas nav vienīgais noslēpums, kas apvij sievietes dzīvi. Ar laiku gaismā nāk arvien jauni un jauni fakti, līdz drīz vien apdraudēta ir ne tikai Alise pati, bet arī Andris un viņa tuvākie – tētis un dēls. Visā šajā šurumburumā iejaukti tiek daudzi, un detektīvromānu cienīgs sižets gatavs! Lai gan romantisko romānu lasītājs varbūt nojauš, kur tas viss novedīs galveno sižeta līniju (bet tā ne tuvu nav vienīgā), šajā darbā ne tik liela nozīme ir vienkārši meistarīgi savītam sižetam (man pat gribētos šo nodēvēt par teicami uzrakstītu spriedzes trilleri), cik tam, KĀ tas ir uzrakstīts. Nezinu, cik lielu pētniecisko darbu autore veikusi, izvēloties rakstīt par psihiski traumētu cilvēku, viņa psihes īpatnībām, apkārtējo cilvēciskajām reakcijām, psihoterapijas metodēm un ietekmi, Liene mani pārliecināja PER-FEK-TI! Pamazām ne tikai izvedot savus varoņus cauri sarežģītajiem attiecību un iekšējo pārdzīvojumu līkločiem (un “sarežģītie” ir maigākais apzīmējums), bet mainot arī lasītāja domāšanu – vairojot empātiju un liekot kļūt labākam. Lasot šo romānu, es piedzīvoju to, ko senie grieķi sauca par katarsi.
Nosaukums un, protams, vāks arī ir pelnījuši žetonu. Šī būs tā grāmata, kuru es gribu savā īpašajā plauktā ar autogrāfu. Malacis, Lienīt! Es esmu pamatīgā patīkamā šokā. Pat nespēju uzrakstīt atsauksmi tā, lai tā būtu kaut uz pusi tik izcila kā baudījums, ko Tu man sniedzi.
Ilustrācijai izvēlējos savu gleznu “Cukurvates tuksnesis”, kas tapa novembrī, kad man pašai šķita, ka jūku prātā, un nesapratu, kas ar mani notika. Tiku apstādināta ar pamatīgu štoperi no augšas, kad vajadzēja piesēst un pamazām sākt sevi vākt kopā pa kripatiņai. Šis laiks lika man aizdomāties par to, vai mēs maz zinām, ko pārdzīvojam paši (un citi), un ka aiz smaida vai vienaldzības maskas var slēpties arī raudoša dvēsele. Par īstumu!
NO SIRDS UN RAJONA – IESAKU!
P.S. Ak, jā, aizmirsu piebilst, ka romāns sarakstīts 1.personā… no vīrieša skatpunkta. Arī iejusties veča ādā Lienei, manuprāt, izdevies pārliecinoši!